Nav mana ierastā mīlīgā vide, bet ir jāiet iekšā…

Mīļie, nu ņemu vērā, ko Annija teica, par kādu kursu vai lekciju izveidi. Ņemu vērā, ka šī pieredze mani ir skārusi pašu pavisam nesen.

Un ka šobrīd par to tagad runājam un vēl turpināsim runāt, tad tomēr uztaisīšu arī padziļinātu izpēti, lai izveidoju divu nodarbību kursu par šo.

Brrrrr…. Nav mana tēma. Nav mana ierastā mīlīgā vide, bet ir jāiet iekšā.

Ko darīt, ja kādu “atspārda”.

Ko darīt, ja nomelno.

Ko darīt, ja redzi, tas otrs to neizturēs.

Ko darīt, ja ir mežonīgi žēl.

Un ko darīt, ja šis “kāds” esi tu pats vai tavs bērns.

Man ir pieredze gan par sevi, gan par bērnu.

Pirms trim gadiem bija pirmās reizes, kad Kasparu laidām vienu pašu uz ciemu, viņš… bija svešais. Viņš neiet skolā. Nav savējais. Nu tāds “gards svaigs kumosiņš”, ko sākt izaicināt, apcelt, un beigu beigās ar ko sakauties.

Kaspars nemāk kauties.

Man liekas, ka vēl arvien nemāk, bet nu 7 gados toč nemācēja.

Piebraucu pie sporta laukuma. Viņš viens pats sēž uz ietves apmalītes un raud. Nesaka nevienu vārdu. Kad jautāju, atbild “viss kārtībā”. “Mammīt, viss ir labi”.

Un tikai vēlāk no citiem vecākiem dzirdu, ka man esot jāpievalda savu dēlu, jo viņš esot piekāvis septiņus pieaugušākus puikas.

Klausos kā brīnumā. Stāstu Tomam. Toms saka, ka tā nav, bet ja tā būtu viņš ar dēlu lepotos.

Kaut kas traks.

Nav taču deviņdesmitie.

Momentā pieņēmu mērus. Momentā izrunāju ar tiem vecākiem. Turpmākos trīs gadus vadāju Kasparu visur, kur viņš gāja. Man bija tāda iespēja.

Tagad ļoti rūpīgi izvēlos, ar ko viņš draudzējas. Viņam ir superīgi draugi.

Cits stāsts –

Mūsu bērns ir ģimenes apmācībā, līdz ar to uz skolas vecāku sapulci man nebūtu jāiet. Tomēr es aizgāju. Sapulce par mobingu skolā.

Skolēni mobingo skolotāju.

Skolotāja pameta skolu.

Cits stāsts, kur man vispār nebija, kur aiziet un mani nebija, kas pasargā, kad pār mani sociālajos tīklos lija apmelojumu un apzākāšanas šļura.

Tu nevari izkāpt. Nevari paslēpties. Nevari “pamest šo kolektīvu”. Nevari nomainīt uz citu, jo tas notiek ļoti publiski sabiedrībā kopumā.

Ko darīt tad?

Vārdu sakot, ja šī tēma aktualizējusies, man ir jāizstrādā metožu kopums, ko soli pa solim darīt profilaktiski un tad, kad jau ir noticis jeb notiek mobings tieši tad.

Par neseno pašnāvību es domāju, ka lielā mērā tas arī notika tieši tādēļ. Kaut arī tur bija vēl papildus apdraudējums un daudz baiļu, bet lielākais spēku zudums sanāca dēļ ilgstoša informatīvā terora.